Dīva, leģendāra aktrise, ārēji viņa šķiet ārkārtīgi trausla un sievišķīga. Bet iekšēji - ar dzelžainu kodolu. Kas rūdījis šo tēraudu? Kā nepazaudēt sievieti šajos tik sarežģītajos laikos?
Mēs satiekamies starp zaļojošiem platlapu augiem un skaistas dzīves liecībām viņas buduārā, kas vienlaikus ir arī Rēzijas mūzikas un drāmas telpas Oratorio ofiss. Dzeram kafiju un runājamies stundām. Visu šo laiku fonā skan plate ar vienu un to pašu dziesmu, un tas netraucē. Tieši otrādi.
Ja vienā vārdā vai teikumā būtu jānodefinē tevi, tavu dzīvi, kā tas skanētu?
Man uzreiz nāk prātā franciski - ne me quitte pas. Nepamet mani. Tas ir stāsts par manu dzīvi. Sākot no bērnības, mammas vēdera, līdz jebkuram cilvēkam un notikumam manā dzīvē. Vecāki, dzīvesbiedri, apkārtējie cilvēki, arī - atvainojos par tiešumu - Dievs un mīlestība. Jā. Nepamet mani.
Tev ir bijusi sajūta, ka tas var notikt?
Ir bijušas šādas pieredzes. Ne viena vien, un domāju, ka ne tikai šajā iemiesojumā. Manī ļoti rezonē vārds vilšanās. Un - nepamet mani. Šķiet, tiem abiem ir kaut kāds savienojums, kaut kāda vienādības zīme.
Redzi, ka vari šīs abas izjūtas transformēt?
Jā, esmu pārliecināta. Tā ir tā neatkarība. Spēja no atkarīgām un līdzatkarīgām attiecībām tikt brīvai. Nevis no kāda, bet ar kaut ko manī pašā, nonākt neatkarībā no savām iekšējām domu un jūtu plūsmām.
Cilvēka pieaugšana, sevis izpratnes ceļš bieži atklāj, ka ļoti daudz no tā, ko it kā zinām par sevi, ir tikai citu nospiedumi vai gaidas…
Mēs pārņemam programmu un sākam no sevis pieprasīt to, ko patiesībā sagaida citi. Un galvenais - nepiedot sev, ja mums tā nav. Nevis redzēt visu, kā tas ir, un pateikt - super! Arī es kaut kā nebiju pievērsusi uzmanību tam, cik svarīgi katru dienu sev nodziedāt uzvarētājas dziesmu, nodejot uzvarētājas deju vai vismaz pateikt sev - malacis!
Vai - paldies.
Jā! Jo tas prasa disciplīnu - pašai ierakstīt Visumā mīlestības formu pret sevi.
Tur ir tas viedums - kā mēs redzam pasauli un sevi tajā…
Jā! Tas ir kā tajā skaistajā salīdzinājumā Bībelē - Kungs cilvēkam uzdāvina talentu, un viens to ierok zemē ar domu, ka tikai nepazūd. Zini, kā es to interpretēju? Tas talents ir mīlestība. Dievs tevi rada, jo nenormāli mīl un iedod tev tevi. Un tad nevis prasa atpakaļ, bet saka - ej un izplati šo mīlestību! Bet cilvēks saka - nē, tas pieder man, un es neko nevienam nedošu. Un viss. Tā mēs atgriežamies pie tā, ka jebkuras attiecības būtībā ved cilvēku pie sevis.
Un sākas eksistenciālā krīze…
Jā, jo nav jau skaidrs, kas tad es galu galā esmu. Bet pirmām kārtām mēs visi esam Dieva radības. Kad aizmiedz, tu taču nedarbini savu sirdi, neelpini savas plaušas. Tu guli, un tevis nav. Ja kaut ko sapņo vai murgo, tavas zemapziņas atblāzmas liecina - dvēsele nonākusi kaut kādā pieredzē, kaut ko atstrādā, bet prāts uz to reaģē, izskaidrojot kaut kādās bildēs. Bet pa to laiku - kurš tad ir ar tavu ķermeni, kas to regulē? Nu ne jau tu. Bet šī izpratne pieprasa paļāvību. Un ar to mūsdienu cilvēkam iet grūti.
Vai esi jutusies, ka viss - vari pabeigt šo dzīvi?
Sajūtu līmenī tā ir bijis daudz reižu. Mana mamma ir zvanījusi Jurim Rubenim un teikusi - nav labi. Un Juris ir stāstījis man, ka pasaule nav tikai balta un melna. Nav bijis tā, ka pati sev pieliktu roku, bet tīri fiziski ir bijušas sajūtas - es izbeidzos. Pat ne dienu, bet minūšu laikā. Tagad, ar savu tagadējo apziņu, zinu, ka ne es sev piederu, ne varu izbeigties. Jo šai mīlestībai, enerģijai, kas radījusi visu pasauli, ir plāns. Jautājums - cik daudz ar manu atļauju vai neatļauju tas caur mani tiks realizēts.
Kas tev palīdzēja?
Apziņa, ka neesmu es, bet gan daļa no kaut kā. Tomēr zinu, ka nevienu brīdi neesmu pasargāta no situācijas, kad atkal varu saskarties ar šādiem depresīviem vai, kā man precīzāk šķistu teikt, tālāk neejošiem brīžiem. Ne apzināti. Te nav runa, ka prāts saka - stop, tagad notiek tā un tā, un tev ir jātiek galā! Jo esmu jau tikusi ar to galā, man ir pieredze. Tas ir citādi - vienā brīdī šķiet: viss izbeidzas. Un es kļūstu par kaut ko, kas sairdina pats sevi. Sākot jau ar astrālajiem ķermeņiem, un tikai tad tajā pēdējā - fiziskajā.
Varbūt tava aktrises profesija neizbēgami pieprasa šādu pilnīgu atdošanos
Pilnīgi iespējams! Pēteris Kļava man teica - Rēzija, nesatraucies, tu vairs uz Zemes neatgriezīsies. Caur lomām tu izdzīvo tik daudz pieredžu, ka nu būs brīvlaiks.
Jautājums, vai tu to izvēlēsies…
Vai mana dvēsele izvēlēsies. Nu jā. Un te mēs nonākam līdz priekam un ziņkārei - tiem abiem ir jābūt, lai gribētos. Lai gan dzīvē arvien klātesoša ir arī nolemtība. Bet zini, lai cik tas izklausītos vienkārši, cilvēks vienmēr var sev palīdzēt, paņemot suni. Esmu pārliecināta - Dievs uzdāvinājis cilvēcei suņus, lai mēs pieredzētu absolūtu beznosacījumu mīlestību. Tu atbrauc mājās. Jā, tur ir tavs otrais cilvēks, bet viņam ir bijusi grūta diena, ir bijušas kaut kādas problēmas. Bet tad es atbraucu, atveru durvis, un tur ir tie mani divi suņi. Un viņiem nav bijusi grūta diena, nav bijušas problēmas, viņiem ir viss, jo mājās ir atnākusi Dieviete! Pat ja neesmu bijusi piecas minūtes, viņiem vienmēr ir tā, it kā būtu pagājusi mūžība.
Tā ir tā mana terapija.
Izcili! Runā, tie ārēji stiprākie īstenībā ir tie vājākie. Ja brūk cilvēki-klintis…
Tā ir. Bet, iespējams, kaut kādā mirklī viņi vienkārši ierauga pasauli daudz plašāku un daudzdimensionālāku nekā citi. Mēs visi kā tādas skudras stiepjam savus baļķīšus, kas patiesībā ir tikai smilgas, un būvējam to savu mazo piramīdiņu, kas saucas mūsu dzīve, pat nenojaušot, ka paiet garām kāda milzīga ķepa, apzināti vai neapzināti trāpot mūsu dzīvē. Un tad, kad tas notiek, saprotams, mēs sākam ļoti trauksmaini reaģēt. Bet jāsaprot, ka arī mēs kādam citam esam tā milzīgā ķepa. Pilnīgi piekrītu Mihaelam Laitmanam, ka svarīgākais - kā katrs reaģējam personīgi, lai kas arī notiktu.
Es varu pamosties ar šausmām, bailēm un nedrošību, bet varu ar ziņkāri. Nevis tā infantili - kas tad šodien notiks un kādi būs cipari? Nē. Varu iemācīties redzēt katru dienu unikālu. Jo iepriekš mēs dzīvojām ar domu, ka viss, kas notiek, ir normāli, ka mums pienākas. Mums ir plāni, vēlmes, baudas… Bet tagad katra diena, kad esam pamodušies dzīvi, ir dāvana. Aināram (Rēzijas vīrs) teicu, ka šo laiku salīdzinu ar tādu kā iešanu tuksnesī. Jo ārpusē nekā nav, nekādu ārēju kairinājumu, bet tāpat ir ceļš, kuru varam iet. Nevis uz āru, bet uz iekšu. Un tas ir pasakains ceļojums!
Šausmīgi bailīgs ceļojums. Īpaši tiem, kas iepriekš dzīvojuši vērtībās, kas vērstas uz ārpusi, un tagad dzīvo sajūtā - tas ir tik negodīgi!
Nu jā. Bet zini kā - pēkšņi izrādās, ka ir daudzas lietas, bez kurām vari iztikt, pat ja iepriekš dzīve bez tām šķita neiedomājama. Un tad tu vēro sevi. Par sevi esmu sapratusi, ka man obligāti vajag labu mūziku un grāmatas.
Un kā ar sievišķīgām lietām? Kaut gan globālās prognozes liecina - šī pauze mainīs skaistumkopšanas must have principus kā tādus.
Pozitīvi ir tas, ka šis laiks mums ir iedevis atvaļinājumu, brīvību no dzīšanās pakaļ kaut kādiem standartiem. Atceros, pirms daudziem gadiem ciemojos pie brāļa Amerikā, Čikāgā, un priecājos kā mazs bērns, ka tur sievietes uz ielas iziet treniņtērpā un čupčikā. Jā, tā, protams, bija tās valsts un reģiona mode, bet es to sajutu kā tādu pasakainu brīvību, dauzīšanos, esību, kurā nav nekādas ārpus vajadzības sevi kaut kam parādīt un pierādīt. Jo man kā klasiskai Eiropas sievietei vienmēr ir bijuši standarti, kā jāizskatās. Bet tajā brīdī, kad sāc piedalīties konkursā, kas saucas dzīve, katras dienas skaistumkonkursā, kas būtībā ir sociālās pieņemšanas konkurss…
…pazūd prieks un parādās bailes- ja nu neiziešu face control…
Mēs pat nezinām, kurā rindā stāvam un kur gala beigās nonāksim! Un katru dienu taču vari izkrist no tās ārā.
Un vai mums to vispār vajag?
Jā, vienkārši automātiski kaut kur iestājamies. Viss pasaules mārketings uz to strādā, lai tas tā notiktu. Un katrs mēs ar to savu sociālo tīklu karodziņu ieejam tajā burbulī, kur visi saka - jā, malacis, tu esi mūsējais! Kaut gan būtībā mēs dzīvojam tādā kā koncentrācijas nometnē.
Man nekad tas viss nav bijis interesanti. Daudz svarīgāk, lai es varu būt es, redzēt, sajust sevi. Kā mamma stāstīja - kad bija ļoti, ļoti bēdīgi, viņa piegāja pie spoguļa, skatījās, kā raud, un caur pašironiju sev teica: skaties, cik tu skaisti raudi...
Mums visiem beidzot ir tā iespēja izkāpt laukā no absurda un būt par sevi.
Tu tā vari?
Strādāju pie tā. Jo kā tas notiek - man vajag kaut kādus krēmus, uzvilkt kaut ko smuku, tagad man vajag uzkrāsoties, jo to prasa pasaule. Un sākumā tas ir ļoti interesanti. Tā es saku - ok, nu tad es sevi tai pasaulei tagad uzgleznošu! Jo man ir interesanti. Nevis, ka pasaulei vajag, bet man ir interesanti. Tā tam būtu jāpaliek, ka viss, ko mēs darām, ir tās ziņkāres dēļ, ne pieprasījuma, jo tikai tas rada prieku. Tur ir tā atbildība, ka šodien esmu pasaulei, bet rīt iešu ceļojumā caur sevi. Jo es varu jebkurā brīdī pateikt pasaulei - nē, man šodien nav interesanti. Iešu tuksnesī. Vai arī - šodien nedarīšu neko. Tā ir mana apzināta izvēle. Un tas ir absolūti ok.
Vai nebūtu loģiski, ka vecums 40+ ir tas laiks, kad parādās skaidrība, kas esi, ko vari, līdz ar to citu vērtējums nav būtisks?
Tā tam būtu jābūt! Bet nav. Cilvēks primāri iet savā dzīvē pa horizontāli. Mācās, strādā, pelna, rada bērnus, ceļ mājas, pērk mašīnas… Bet tad pienāk brīdis, kad tas ceļš beidzas. Un jāsāk rāpties pa vertikāli. Bet tas ir tā, kā tu teici - ļoti bailīgi.
Bailes ir tad, kad saproti, ka tajā ir jāiegulda, un tu nezini, ko tu tur galā ieraudzīsi. Varbūt tur nemaz nav, ko ieraudzīt. No otras puses, mēs to varam uztvert kā lielu piedzīvojumu. Tomēr pārsvarā, cilvēki nonākot līdz durvīm, kur ir trepes uz augšu, ierauga trepes uz leju.
Vai arī soliņu. Un tad var apsiet lakatiņu un apsēsties uz tā soliņa. Jo viss taču ir beidzies…
Vai ne? Ir kaut kas, kas aizmiglo mūsu redzi. Mēs paši reizēm sev liekamies tik neinteresanti! Joprojām nesaprotu, kā var būt tā, ka cilvēkam ir ārkārtīgi liela interese pret citiem, viņš dzīvo, visu laiku vērtē un salīdzina citus, pat spēlē šahu ar kaut kādām personām, kuras par to pat nenojauš… Bet viņam ir tik ļoti garlaicīgi pašam ar sevi!
Nav enerģijas vai neatrodas laiks ieskatīties sevī…
Jā. Un tad mēs pārāk daudz fokusējamies uz citiem. Apmierinām viņu vajadzības. Mums ir tik ārkārtīgi lielas bailes pazaudēt, mēs tik ļoti gribam kādu noturēt savā dzīvē, ka nesaprotam - viņi jau ir ar mums! Viņi ar mums dzīvo, satiekas, sarunājas, mēs jau esam izvēlēti. Un kādi cilvēki - pasakaini un interesanti cilvēki! Tātad mēs esam unikāli! Brīnumaini! Tad kāpēc to neredzam?
Kalpošana veido tādu kā apburto loku - pieradini savus mīļos pie noteiktu pakalpojumu bāzes un beigās nesaproti, kā no tā izkāpt.
Piekrītu. Bet jebkurā situācijā, lai cik būtu bailīgi, ir durvis. Vienkārši attaisi tās. Pat ne tik daudz tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu vai demonstrētu - varu arī aiziet. Nē - sev. Lai sajustu - es esmu brīva. Jā, varbūt neiziešu ārā. Bet man ir durvis, un es varu tās atvērt. Un tad ir laiks paš-analīzei. Es palieku šeit: tāpēc, tāpēc, tāpēc… Man ir tas, tas, tas… Ko es dodu, dodu, dodu… Un kāda ir atdeve. Bet darīt to, stāvot durvīs, nevis jūtoties kā cietumā.
Šis ir laiks, kad, pieejot pie tām savām dzīves durvīm, mēs varam arī iziet ārā. Un saprast - es neesmu viena. Es neesmu es, bet mēs.
Runājot par sievietēm, kuras spēlē, - spēcīgas, bet vienmēr ar tādu iekšēju sāpi. Vai, tavuprāt, būt spēcīgai sievietei apriori nozīmē būt ar ievainojuma pieredzi?
Te diemžēl mēs nonākam līdz pirmsievietei - Ievai. Dievs pateica Ādamam - tev atļauts viss, bet neēd no laba un ļauna atzīšanas koka. Tad tika radīta Ieva. Ne no zemes vai māliem, bet no Ādama ribas, kā augstāka, piedodiet, daudz attīstītāka būtne. Tad abi nonāca pie šī laba un ļauna atzīšanas koka, kur čūska kārdināja Ievu. Viņa tika kārdināta un paņēma ābolu. Bet Ādams taču bija klāt! Un Ādamam bija pateikts - tev nebūs ēst no šī koka. Bet vai viņš teica Ievai - noliec? Neņem, neēd? Nē! Viņš neko neteica, lai gan Mīlestība bija aizliegusi to darīt. Un kad viņi bija iekodoši ābolā un paslēpās, nāca Dievs un jautāja - Ādam, kur tu esi? Bet ko viņš atbildēja? Sieva, kuru tu man devi, lika man ēst… Kāpēc es to tagad pieminu? Jo nodevība un atbildības novelšana ir pirmavotā. Mēs joprojām nesam šo vilšanos. Tas ir arī par manām lomām - katrā sievietē ir šī Ieva, un katrai no mums ir jāatrod veids, kā tikt galā ar šo vilšanos un Ādama nodevību. Protams, tas viss ir simboliski, nav jau runa par ābolu un ābeli…
Vēl, runājot par manām lomām - vai tā būtu Lauva ziemā vai Projekts: šķiršanās, vai kāda cita loma -, es varu būt sieviete, ja man ļauj būt sievietei. Nevaru būt viss - robots, jurists, māte, apgādniece un tā tālāk, un vēl arī sieviete. Lūdzu, radiet man apstākļus, ļaujiet būt sievietei!
Kā redzi sabalansētas vīrieša un sievietes attiecības? Kur ir tā robeža, kad cīnīties, palikt, bet kad aiziet?
Robežu nav. Ir enerģija. Mums ir fiziskais ķermenis un citi enerģētiskie ķermeņi, kopumā septiņi. Otrs cilvēks, šajā gadījumā vīrs, vienmēr uztver enerģiju. Vai es kā sieva viņam iztēlē uzlieku kroni galvā vai ne. Lai kāds viņš būtu. Lai ko viņš ar mani darītu. Es viņam iztēlē apzināti uzlieku šo karaļa kroni un saku - tu esi ideāls. Viņš sajūt enerģiju un mainās. Ne jau izgludināts krekls vai sievietes izskats maina vīrieti, fiziski var nedarīt it neko, bet visu paveikt garīgi. Tas gan ir daudz grūtāk un intensīvāk, jo šādas enerģijas radīšana prasa atteikšanos. Nevis noliegumu, bet atteikšanos. Vieglāk ir izcept kotletes. Izcepu, uzservēju - un varu atpūsties. Garīgais uzdevums prasa nepārtraukti investēt šajās attiecībās, šajā cilvēkā caur savām domām, enerģiju, caur svētībām. Negaidot neko pretī. Tieši tāpat kā Dievs investē mūsos, būtībā neko negaidot pretī. Un te mēs nonākam līdz tam, kas tad ir mīlestība. Vai tas ir darījums vai dāvana? Un arī attiecībā pret sevi… Tātad es investēju sevī, neko nepieprasot un negaidot pretī. Bet, redzi, tas ir ļoti grūti.
Mēs gribam garantijas. Bet vēl trakāk, ka mēs krājam tos aizvainojumus, skaitām nenomaksātos attiecību rēķinus un tad vienā brīdī uzsprāgstam.
Vai arī izlemjam ļoti, ļoti ciest. Jo tā uzsprāgšana un durvju aizciršana notiek ļoti reti. Visbiežāk, lai cik nekomfortabla būtu tā komforta zona, var vēl paciesties.
Jo to tu pazīsti labi, ir sajūta, ka vari to kontrolēt.
Jā! Tieši tā.
Kā tu pati nonāci līdz šādai sievietes un vīrieša attiecību izpratnei?
Manuprāt, manī nav nekādas vīrieša izpratnes. Pat ja ir, tad tas ir saistīts ar manu dvīņubrāli, ar kuru kopā deviņus mēnešus biju mammas vēderā. Tomēr es nepārtraukti atgriežos pie tā, ko domāju, pie personīgo domu ģenerāltīrīšanas. Jo mēs neviens nevaram pieredzēt sevi, ja mums nav kāda, pret kuru pieredzam mīlestību.
Mīlestības pieredze mēdz būt tik dažāda. Tev taču arī noteikti dzīvē ir bijušas kaislīgas jūtas, kuras beigās izrādījās ne tas, kas cerēts?
Zini, man šķiet, ka tomēr tas nemaz nav bijis nekas cits kā mīlestība. Ja mēs uzdrošināmies salīdzināt - ir kaut kāds Hitlers, Staļins un tad Jānis Pāvils un māte Terēze, vai mēs varam pateikt - mīlestības esība pasaka -, ka viens no viņiem ir labāks, bet otrs sliktāks? Vai sieviete, kura dzīvo vardarbīgās attiecībās, var pateikt - nē, tā nav mīlestība, tā ir līdzatkarība? Par mīlestību nevar pateikt - pareiza vai nepareiza, laba vai ļauna. Mēs pat nezinām, vai Hitlers tagad deg ellē! Neviens līdz galam nezinām, kas ir šī dievišķā beznosacījumu mīlestība.
Jā, es varētu pateikt, man ir bijušas šādas un tādas attiecības. Un - tā bija kļūda. Bet nekas nav bijis kļūda! Ir bijušas patiesas jūtas.
Un viss, ko tu piedzīvoji, ir izveidojis tevi tādu, kāda esi tagad…
Arī. Līdzās tām patiesajām jūtām ir bijis mans egocentrisms un otra cilvēka egocentrisms. Tad bijusi mācību stunda. Kuru vai nu esam pabeiguši kā nesekmīgie, vai arī ar mazliet sekmīgu atzīmi, un tad gājām tālāk. Jo mēs visi nepārtraukti ejam tālāk.
Esi teikusi, ka sieviete ir tā, kas rada pasaules.
Arī tagad sievietes jo īpaši jūt to, ka notiek milzīgas, globālas pārmaiņas. Jautājums - ko mēs katrs tajā lielajā, pasakainajā katlā liekam iekšā? Jo sieviete jau ir tā, kas maina pasaules. Es neesmu feministe, esmu par pasaules kārtību. Tādu, kur nav viss sajaukts, kur nav haosa, kur katram ir sava telpa sekot saviem iekšējiem uzdevumiem. Arī mana mamma teica - laime ir visu lietu kārtība. Visatļautībai ar haosu ir ļoti trausla robeža. Tieši tā es tagad jūtos - mēs dzīvojam uz naža asmens.
Zini, ko tur var darīt?
Zinu. Jārada jauna pasaule. Un ne jau ejot ielās, nē. Lai cik tas naivi skanētu, tomēr primārais ir domu spēks. Ko mēs radām savās domās, tas arī notiek. Ja to apzinās, var ļoti daudz ko mainīt.
Kā tu to domā tīri praktiski?
Praktiski tajā pasaules dzīvē, ko redz visi, it kā jau nekas nemainās. Ārpasaulē ir rēķini, bērni, vardarbīgs vīrs un tā tālāk, bet, neskatoties uz to visu, sevī iekšpusē tu rādi citu filmu. Lai cik būtu sūdīgi, lai kādas būtu problēmas, pieceļos, eju, daru un iekšēji veidoju citu domformu. Jā, varu tai neticēt, bet saku - manā dzīvē, manā ģimenē, Latvijas dzīvē viss ir labi. Pat neticot, ka tas varētu jebkad piepildīties. Jo iesākumā bija Vārds. Un katra no mums var uzrakstīt savu afirmāciju, tā pamazām kļūstot par sava Vārda, savas pasaules Dievieti. Tā tas strādā. Ne velti tiek praktizētas arī kopējās lūgšanas, pasaulei sadodoties rokās. Protams, nav tā, ka uzreiz viss pēkšņi nokārtojas. Tu vari dienām un naktīm, mēnešiem, gadiem nesaņemt, bet patiesība ir tajā, ka nevienam nekas nav jāsaņem. Mums neviens neko nav parādā. Viss jārada pašiem! No otras puses, protams, mums katrai ir jāsaņem pilnīgi viss, jo mēs esam radītas būt laimīgas. Bet te ir tas dzīves skolas uzdevums, ar to ir jātiek galā. Desmit minūtes no dienas. Un tad nebūs ne jāiet ielās, ne skaļi jākliedz, jo tā pasaule radīsies. Tā tas ir noticis ar mani, un to es dodu tālāk.
Kā tu sev atklāji šo pasaules radīšanu?
Esmu cilvēks, ar kuru runā Mīlestība. Tas gan notiek ļoti bērnišķīgā formā - caur vārdiem. Braucu ar mašīnu, ieraugu kaut kādu reklāmu, un man izgaismojas kāds vārds. Tas nav nekas pārdabisks, jo esmu diezgan bailīga no tādām lietām. Un Mīlestība ar to rēķinās.
Tu uzreiz saproti, par ko ir runa?
Ne vienmēr. Es tā kā pamanu, bet tad kaut kā palaižu to dzīvi, lai notiek, līdz attopos varētu teikt tuksnesī, un atskan vārds vilšanās. Ne jau tāpēc, ka kaut ko gaidu no cilvēkiem vai kāds būtu nodarījis pāri, nē, bet… Atceries, vienā krievu filmā bija frāze - люди, вы же звери! Tā ir tā sajūta. Pasaule šobrīd ir tik zvēriska, tas, kas notiek… Un tad atkal ienāk šie vārdi. Mīlestība, šī absolūti un vienmēr klātesošā enerģija, atļauj mētāties pa viļņiem. Brīdī, kad es domāju - man nevajag airus, kas ir vārdi, ka man nevajag arī šo laivu dzīvē, jo man ir pārliecība, ka es tagad tā kontrolēti peldu baseinā un ka viss ir kārtībā, - sekundes simtdaļā izrādās: nē, tas nav nekāds baseins, tas ir okeāns. Nāk devītais vilnis un izmaļ visu. Bet Mīlestība saka: “Nu, meitiņ, bet nāc manā laivā, paņem airus.”
Man dzīvē ir bijuši brīži, kad bez redzama pamata pārņem tādas milzīgas, globālas skumjas. Vai tu zini par ko es runāju?
Zinu. Lai gan esam šeit, uz Zemes, mēs tomēr zinām, kas ir paradīze. Esam to piedzīvojuši kā Dieva un mīlestības daļiņas; mūsu pieredzē ir šī svētlaimība. Lielās skumjas ir ilgas pēc mājām. Leandra Lašansa grāmatā Manējo, Manu izredzēto laimei, kuru lasu ik rītu, teikts - mīlestība tevi mīl. Tās milzīgās skumjas, kurām nav pasaulīga izskaidrojuma, ir tādēļ, ka šajā pasaulē šī milzīgā mīlestība, kuru pazīstam un pēc kuras ārkārtīgi ilgojamies, nav pieejama. Mēs varam tikai caur iemīlēšanos piedzīvot tās mirkli, tādu mazu atmiņu, mazu vizni no tā, kamī esam dzīvojuši un kamī reiz atgriezīsimies.
Kāpēc dvēsele ir gatava iet šo vientulības tuksneša ceļu?
Jo mīlestība vēl joprojām nav zaudējusi cerības. Svētā Juliāna, piedzīvojot to, ka mēra laikā aiziet bojā visa viņas ģimene, izveidoja sev celli pie baznīcas un pieredzēja vīzijas. Vienā no tām Jēzus viņai pateica - beigās visiem viss būs labi. Visiem - no pasaules iesākuma līdz pasaules beigām, no vislielākā pasaules grēcinieka un slepkavas līdz vissvētākajam cilvēkam - beigās visiem viss būs labi. Visām mūsu sāpēm, pieredzēm, arī priekam ir pat ne pasaulīga, bet vēl lielāka jēga, kaut kas ārpus mūsu prāta un pat saprāta robežām, nevis pirms un pēc, nevis dzīvība un nāve, bet kaut kas absolūti lielāks un vairāk par šiem apzīmējumiem.
Kas ir beigas Dievam - to mēs nezinām. Bet mīlestībai beigu nav. Jo citādi nav jēgas.
Tādos laikos kā šie ir ļoti viegli nolaist rokas.
Tādēļ ir tik ārkārtīgi svarīgi zināt, ka ir tās durvis, un varēt sev pateikt - ej! Un vienalga, kas ar tevi notiks, ko tu darīsi, piedzīvosi, manas durvis vienmēr tev būs vaļā. Mums var likties, ka varam kaut ko kontrolēt, bet tā tas nav. Vienmēr ir kaut kas, kas ir lielāks par mums. Un te parādās paļaušanās. Vai man ir bail no tā, ko nepārredzu, un es saku nē, vai arī man ir ziņkāre, un es saku jā.
Pastāstīsi par attiecībām ar Aināru?
Esmu izgājusi caur ļoti daudzām pieredzēm, bet šajās attiecībās piedzīvoju to, cik ļoti cilvēks ir spējīgs un grib mainīt sevi, lai būtu kopā ar mani. Nevis kaut ko pieprasot no manis vai gaidot, vai reaģējot uz kaut ko. Pats. Es saku - gribu savu radošo telpu. Un man ir Oratorio. Saku - gribu māju. Ir māja. Saku - es esmu tāda. - Ok, es mainīšos, lai tu vari palikt tāda… Tas ir apbrīnojami, cik daudz mans vīrs strādā ar sevi, lai mēs spētu būt kopā. Lai varētu pieņemt visus manus radošos un eksistenciālos stāvokļus, kuri ir gan totāli gaismas, gan totāli tumsas pilni. Un arī krāsaini kā varavīksne. Viņš nevis mani vīlē un slīpē, bet sevi. Un tas ir apbrīnas vērts. Ja es sevi varu salīdzināt ar diviem kopā saliktiem dzirnakmeņiem, tad viņš ir tas ūdens, kas tos dzirnakmeņus visu laiku gludina.
Kā tu zināji, ka būs labi?
Neko nezināju. Tā ir dāvana. Un ļaušanās.
Kas, tavuprāt, tava vīra raksturā ir vislielākās cieņas vērts?
Tas, kā Ainārs spēj uzņemties atbildību. Un būt kategorisks. Ja mēs nonākam pie tā, par ko runājām - за мужем… Tā ir tā sajūta, ka vari būt aiz vīra, kurš tevi nenodod. Jā, būs brīži, kad viņš pieņems nepopulārus lēmumus, un kādā brīdī šķitīs - nu tā taču nevar, vajag saprast, piedot… Bet nē, viņš pieņems kategorisku lēmumu, un tas ir jāakceptē. Ir bijušas situācijas, kad viņš pasaka - ar šo cilvēku mēs vairs nerunāsim, šis cilvēks manā mājā vairs neienāks. Un, pat ja kādam viņa lēmumam nepiekrītu, būsim godīgi - sievietei nav vienmēr jāpiekrīt vīram. Viņai jājūtas pasargātai un drošībā. Lai gan mākslinieks, Ainārs visās nozīmēs ir vīrietis. Gan darbā, gan mājās, gan pļaujot zāli, gan tīrot sniegu, gan runājot ar cilvēkiem… Caur savu vīru es saņemu to, ko būtībā gan kā meita, gan meitene, gan sieviete nekad netiku saņēmusi. Tagad man tas tiek dots dubultā un vēl vairāk - desmitkārtīgi. Zinu, ka varu uz savu vīru paļauties. Zinu, ka viņš mani aizstāvēs. Viņš ir mans trubadūrs un bruņinieks. Un tas man beidzot ļauj būt sievietei.
Bet arī tām, kurām nav tā paveicies, tomēr kaut kā jāspēj atrast sevī spēku uzlikt kroni gan sev, gan savam vīram.
Jā. Totāls duālisms. Bet bez tā uz priekšu nekas nevirzīsies, jo visa pasaule ir duāla.
Pieminēji savas iepriekšējās dzīves. Esi tās pētījusi?
Es nē. Bet Gunnara Treimaņa grāmatā Rēzij, kas tu esi? parapsiholoģe rakstīja, ka reiz esmu dzīvojusi Itālijā un bijusi kaut kāda aristokrāta meita, kas tika izprecināta pie pavecāka vīra un atbalstīja tā laika dzejniekus, rakstniekus un mūziķus, arī Džordāno Bruno. Savukārt Ragaciema Agnese man nosauca entās dzīves, kādas ir bijušas, pastāstot par tām pieredzēm.
Biji pie Ragaciema Agneses?
Jā, biju, jāsaka gan pasen, kad atrados lielās, smagās savas dzīves krustcelēs. Drīzāk pat ne krustcelēs, bet bezdibeņa malā. Man ļoti patīk līdzība, kuru man deva Agnese, - vienalga, cik iemiesojumu un pieredžu ir bijis, mana dvēsele ir lūgusi vējam, lai tas nepūš uz rozi. Tas ir arī tā, kā es sevi saprotu. Agnese teica - tu pa dzīvi ej tā, ka lūdz neiespējamas lietas. Bet vajag tikai apsegt to rozi, jo tu nevari izmainīt vēja virzienu.
Tiešām domā, ka nevari?
Tagad domāju, ka varu. Jo es varu radīt vēju. Un arī pati būt tas vējš.